Nejauši sveicieni

Visskasitaikākasi ir patiesība;
Vislabākais — veselība,
Visjaukākais ir sasniegt to,
Ko tu vēlies!

Var strautiņš izšķirt divus kokus,
Bet viņu saknes kopā būs,
Var likten's izšķirt divus draugus,
Bet viņu sirdis nespēs šķirt!

Kad kokiem jau pumpuri plaukst,
Kad sniegi par ūdeņiem top,
Kad skaistākā tulpe no zemītes lien,
Tad domas man ir tik vienas...
Ātrāk šo tulpi tev pie krūts spraust...

Ik nams, ik nakts ar skuju smaržu pildās
Prieks acīs brīnumainu gaismu dedz.
Šķiet visi cilvēki pie vienas uguns sildās
Un mīlestības cēlo zīmi redz.
(I. Leimane)

Ja aiziesi ābele
no mana dārza
nāks pašā vīdū
salna un sarma

pabēgs ziema no no badiem pie
radiem
ligzdā apse ieperināsies

aizkritīs ceļi
aiztrupēs brikšņa
ja aiziesi ābele no sava dārza.

Tik daudz Tev visa vēl priekšā,
Jo vēl tikai sācies Tavs rīts,
Ej,pasaulē mazulīti,
Tev vecāku mīla ies līdz!

Sanāciet, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu,
Jāņa diena lepni nāca,
Ugunīs vizēdama.

Visas zemes tekas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani... Klusas ilgas...
Rokās smaidošs egļu zariņš...
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā...

Priecīgus un gaišus svētkus!!

Un sadegs tie mūsu vārdi
Saulrieta karstajām liesmām,
Atstājot kokus bez elpas
Un putnus bez diesmām,
Sadegs lietus lāses
Degošā janvāra sniegā,
Pazudīs mūsu sapņi
Dziļajā uguns miegā,
Pamirs mūsu solījumi,
Lēkdami no mākoņmalas,
Kvēlajās liesmās atstās
Patiesības savas,
Virs liesmām pacels putni
Kvēlu Brīvību,
Un debesis man radīs
Pavisam jaunu Dzīvību!

Ja es pazaudētu lūpas,
Tad skūpstītu tevi ar rokām.
Ja es pazaudētu rokas,
Tad skūpstītu tevi ar sirdi.
Ja pazaudētu sirdi,
Tad tikai tevis dēļ...

Kā enģeļu asaras baltas
krīt pāri pasaulei sniegs.
kūst dveselē sakrātais saltums,
Un sirdi pārņem prieks!

Ir tāds ticējums: ja Ziemassvētku vakarā cūkas šņukurs zirņu bļodā sāk smaidīt — gana dzerts!

Lai paliek ābele ko iestādīju,
Lai vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma ir ainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.

Mīli mani franču mēlē,
Tev ir lemts šo stīgu skart.
Spēle, dvēseliski spēlē
Nu vairs nevar citādāk.
Ar visgrēcīgākām liesmam
Manā cellē sveces deg.
Ar vissvētākajām dziesmām
Sirds uz neprātību iet.

Necenties par agru mīlēt,
Necenties mīļots kļūt,
Jo tikai iegūsi sāpes
Un nespēsi laimīgs būt.

Negaidi,
ka lieti līs,
pirms zibeņi saplīsīs
tavas dvēseles debesīs.
Neraudi,
ka tas nebūs drīz.
Starp putekļiem brīdis īss
tevi reiz pārbaudīs.
Pārbaudīs ?
vai ir kam plīst
tavas dvēseles debesīs...
/M. Čaklais/

Vairs tiešām nav no svara,kas ir vainīgs
Es vainas tiesu uzņemos labprāt.
Tev nav,ko taisnoties ir cilvēks mainīgs:
Ko šodien mōl,to rīt spēj sāpināt.

Ja reiz saprastu Tu, ko Tu man nozīmē, laiks iet, bet vējš manā sirdī turpina slīkt un slīkt. Ja vārdi un dziesmas spētu Tevi atrisināt kā mīklu, tad laime spertu pirmo soli manā vienmuļajā dzīvītē! Tu tiešām domā kā, lai saku Tev paliec un neaizej, bet šie vārdi nav izsakāmi ne man, ne kādam citam. Saproti taču kā tu bojā manu dzīvi, ja nevēlies to saprast, tad piedodiet man, Tavi draņķi ko saki, man nav vajadzīgi dzirdēt. Tāpēc jau šodien saku Tev atšujies! Un nekad nepieskaries vairs man, jo ja zinātu Tu kā tavi pieskārieni mani sāpina, tad liktu mani mierā uz visiem laikiem!!! Saku vēl un vēl atšujies, pazūd no manas dzīves, negribu Tevi vairs nekad redzēt un pat domāt par Tevi! Gan manā sirdī ienāks kāds cits, kas pratīs mani mīlēt tā kā tu to nespēji!

Cik daudz prieka, cik daudz bēdu
Glabā tēva mūža stāsts.
Tomēr visiem laikiem pāri
Liecas dzimtās zemes glāsts.

Gribu būt samtains smaidiņš,
kas Tavās lūpās grozīsies.
Gribu būt,mēness stariņš,
Kas Tavās acīs lūkosies.
Gribu būt Tava ēna,
Kas ap Tevi apvīsies.